KAD ŪDEŅI AICINA...

  Pēc vakarvakarā "Vides faktos" noskatītā sižeta par Māra Oltes SUMATRAS ceļojumu ar laivām pa Sumatras mežonīgajām upēm adrenalīna līmenis asinīs tik ļoti strauji pacēlās, ka nespēju nosēdēt mierā. Pa nakts melnumu sāku pētīt ūdenstūrisma maršrutus tepat Latvijā un plānot gaidāmās vasaras kārtējo laivošanas piedzīvojumu...
   Bet par visu pēc kārtas...
   Manas jaukākās bērnības atmiņas saistās ar neskaitāmajiem kopīgajiem ģimenes izbraukumiem ar laivām, plostiem, katamarāniem u.c. peldošiem ūdenstransporta līdzekļiem pa mūsu pašu mīļās Latvijas krāšņajām upēm- Gauju, Salacu, Daugavu, Lielupi...Kaut arī toreiz mans degungals vēl tikai knapi sniedzās pāri galda malai, katru vasaru vecāku atvaļinājuma laikā ar skubu metāmies upju skavās. Teltis, laivas, ūdeņi, ugunskuri un saule...saule...saule...tie bija tik neaizmirstami brīži, ka vēl pēc gadiem, kad palikušas vairs bija tikai atmiņas, es sev nosolījos- paaugsies mani bērni, arī mēs visi kopā ceļosim ar laivām...bet dzīve bieži izdara korekcijas mūsu sapņos un plānos...
   Gāja gadi, mainījās laiki un apstākļi, bet mani jaunu dienu sapņi palika neizsapņoti... līdz beidzot 2010. gada vasarā saņēmu drosmi, spēkus, zināšanas, tiem pievienoju nedaudz azarta, emociju...talkā pieaicināju veiksmi, labu ceļavēju un karsto augusta saulīti...laivas uz automašīnas jumta, paši nopakojušies līdz tam pašam jumtam...mašīnā iekšā un ...aiziet jūriņā!

Tā iesākās mūsu pirmais laivošanas piedzīvojums kopā ar bērniem. Maršruts: Gauja no Valmieras līdz Siguldai(pirmajam braucienam sarežģītu maršrutu neizvēlējāmies, jo šoreiz galvenais uzdevums bija- iemācīties strādāt un darboties komandā).

  Mūsu- senioru laiva visā ekipējumā.
  
  Ceļojums izdevās par visiem 200%, jo jau kāpjot laukā no laivām, spriedām par to, kā un kur brauksim nākošajā vasarā...Bet tradicionālais uz ugunskura gatavotais Gaujas šķoviņš pēcāk tika pieprasīts vēl un vēl...

   Nākošajā- 2011.gada vasarā tiešām ar degsmi un aizrautību izplānojām un realizējām vēl vienu laivu braucienu tai pašā komandas locekļu sastāvā. Šoreiz mūsu laivošanas objekts- Ogres upe, bet kuģošanai atvēlētais laiks jau krietni garāks- 3 dienas uz ūdens. Un atkal emocijas plūst pāri malām...atkal teltis, ugunskuri, zivis un makšķerēšana,lielākas un mazākas krācītes, nosūnojuši akmens milži, kā arī neiztrūkstošās gardās maltītes ar ugunskura dūmu piegaršu un saule...saule un ūdens visapkārt...Dievīgi!

  Atkal un atkal atmiņās pārcilājam kopīgi pavadīto laiku un piedzīvoto. Un atkal sapņojam par nākošo braucienu...
   Vai šoreiz dosimies uz Latgales pusi vai ceļošanu turpināsim Kurzemes pusē, tas vēl jāizlemj ģimenes kopsapulcē. Mani prāti šobrīd sliecas uz Rindas un Irbes pusi...bet laiks rādīs... Mūsu- senioru galvenais rūpju objekts šobrīd ir laivu nogādāšana maršruta sākumpunktā, jo šogad mūsu komanda ir palielinājusies par vēl vienu līdzbraucēju, līdz ar to jādomā par trešo laivu, un tas jau ir nopietni- uz VW jumta tai vietas laikam gan nepietiks...
   Taču šobrīd vēl par to galvu nelauzīsim. Mana šībrīža aktualitāte- pa ziemu iesīkstējušo kaulu un locītavu ievingrināšana. Tāpēc- uz priekšu! Atklājam sezonu!

Tepat- mūsu dzimtajā Buļļupē pirms pāris dienām.