Lielajam notikumam- mana mīluļa kristībām gatavojoties...
Pagājušā gada 17. jūlija vēlā vakarā pasauli ieraudzīja mans mazais mīlulītis un brīnumiņš- mazdēliņš Linards Olivers.
Jau pirmo reizi ieraugot savu burvīgo acuraugu, sapratu, ka pienācis laiks īstenot kādu senu sapni- sen žurnālā noskatīta un pēc savām idejām pārveidota kristību tērpa darināšanu.
Darbiņu sāku jau agrā rudenī- septembra pirmajās dienās. Adījums izrādījās tik laika un darba ietilpīgs, ka jau pēc pāris dienām sapratu, ka kristību laiks pienāks, bet no tērpa nebūs ne miņas... Taču kaut kādi augstāki spēki stāvēja man klāt manās radošajās izpausmēs- dažādu no mums atkarīgu un neatkarīgu iemeslu dēļ LIELĀ DIENA aizvien pārcēlās uz vēlāku laiku, kamēr...šā gada 2. martā tā beidzot bija klāt! Jauka, marta sākumam tik neraksturīgi silta un bezgala mīļa un aizkustinoša!
Tagad- pāris dienas pēc lielā notikuma- gribas atskatīties uz darbu, ko spītējot visiem PRET, tomēr esmu paveikusi un pirmo reizi dzīvē patiesi esmu ļoti lepna par sevi, jūtot lielu gandarījumu par padarīto...
Bet par visu pēc kārtas...
Pirmā tika adīta garās kleitas- apmetņa svārku daļa- taisnstūra gabals (70x150 cm). Adot no plāniem kokvilnas diegiem, un tikai maz pamazām pierodot pie daudzu, daudzu rindu garā raksta, darbiņš gāja uz priekšu ļoti lēnām. Pirmajā nedēļā dienā ar lielu piespiešanos pieveicu vien uz pirkstiem skaitāmas adījuma kārtas. Likās, ka nekad netikšu līdz ilgi gaidītajiem 70 cm...
Un tad vienu dienu tie pēkšņi bija sasniegti...
Vairākkārt saadot valdziņus pāris kārtu augstumā, tiku pie vajadzīgā platuma krūšu daļā. Gar malu tamborēta plata mežģīne.
Nākošās problēmas ar augšdaļas piedurknēm. Oriģinālajā žurnāla modelī visa kleita ir adīta, taču man likās, ka augšdaļas raksts ir pārāk vienkāršs. Sāku improvizēt, kamēr nonācu pie gala rezultāta- sīkā un smalkā tamborrakstā tamborētas augšiņas. Lielas grūtības radīja piedurknes, jo iesākumā tās tamborēju atsevišķi- no apakšas. Rezultātā iešūto piedurkņu krokojums pie pleciem neizskatījās nekā pat pēc 3-reizējas pārveidošanas. Nācās visu sākt no gala un tamborēt no augšas- uzreiz klāt pie roku izgriezuma.
Kārtējo šķērsli radīja maigi zilzaļās kokvilnas oderītes iešūšana, jo šuvēja no manis nu galīgi nesanāk...talkā nācās pieaicināt mammu...
Plata oderītes krāsas atlasa lenta zem padusēm, mazākas lentītes piedurkņu galos...un beidzot darbiņš gatavs!
Pieskaņotā cepurīte jau tik lielu piepūli nesagādāja.
Tā kā kristību laiks bija paredzēts gada aukstākajā gadalaikā, un baznīcā nu itin nemaz nav karsti, tad siltumam uzadīju zem kleitas velkamu baltu vilnas kombinezonu.
