Ilgās pēc pavasara...

                Jau otro dienu laiks mūsu pusē tāds nemīlīgi pelēks... No Lielupes un jūras līča puses vāliem veļas drūma un apnicīga migla. Arī citkārt tik zilais debess kupols pilnīgi pazaudējis savu skanīgo dzidrumu un veras uz mums ar bezgala sadrūmušu skatienu...Šobrīd pelēkais milzis sāk pat birdināt smalkas, gandrīz nemanāmas asaru lāses...Vai tiešām lietus? Pirmais pavasara lietutiņš?
                Nekā! Tikai miklums un nemīlīgums lien cauri apģērbam, arvien tuvāk un tuvāk sirdij...Brr!...   

            Tādās dienās nemaz negribas līst laukā no siltajām telpām, bet ieritināties uz dīvāna ar kārtējo iesākto adījumu vai saistošu grāmatu rokās, relaksējošu mūziku fonā un murrājošo draugu- raibo resnīti- runci Pičuku pie sāniem.

   Kaut ari maniem četrkājainajiem mīluļiem jau labu laiciņu kā sācies pavasaris- pēc garajiem un nemīlīgajiem ziemas aukstumiem, kad visi gar centrālapkures radiatoriem vien slaistījās, nu jau pāris nedēļas kā visi aizņemti ar skraidīšanu pakaļ kaimiņu kaķenītei, kāpelēšanu pa lielās ābeles zariem, cerībā tikt pie kārotā putneļa (vai varbūt gaidot, ka zvirbuļpuikas beidzot viņus apmācīs lidošanā?) un istabā atgriežoties tikai tad, kad vēderi sāk kurkstēt...šodien Pičus atkal meklē siltu vietiņu manā tuvumā un nemaz neliekas zinis par to, kas notiek aiz loga...

   Bet aiz loga tūlīt tūlīt būs...Rībēdams lūzīs melni pelēkais ledus, lieli un mazi trauksmaini ledus gabali steidzīgi dosies uz jūras pusi...cerams, ka bez bezbailīgajiem "pingvīniem"- zemledus maksķerniekiem, kuri šodien ar īstu dedzību vēl cenšas izmantot varbūt beidzamo šīs sezonas iespēju- noķert to īsto un vienīgi viņam paredzēto fišiņu...Pavasara lietutiņš izkausēs pēdējās nu jau melnā ne baltā sniega paliekas, nomazgās pasaulītes nokvēpušos sānus...un...un...sāksies pavasara brīnumi, kad ne stundās, bet minūtēs, ar neapbruņotu aci būs saredzama kustība- dzīvības mošanās jaunam sākumam- jaunām pārmaiņām, jaunai sevis apliecināšanai...Milimetru pēc milimetra sīkie, vārie asniņi lauzīs sev ceļu pretī saulei un gaismai, milimetru pēc milimetra resnumā piebriedīs pumpuri, kamēr vienā brīdī ar čaukstošu plīkšķi tie uzsalutēs pavasarim! Vēl tikai mirkli...vienu, divus, trīs...

   Rokas jau nepacietība tiecas pretī melnajai, vēl aukstajai un parlieku mitrajai zemei, pagaidām apmierinadamas savu darbotiesgribu  ar to mazumiņu, ko var parušināties uz palodzes saliktajās dēstu kastītēs, apčubinot sauli un gaismu sveicošos amariļļus, dāsni smaržu dāvājošo oleandru un pārlieku agri uzplaukušās zantedešijas. 
   Ar steigu jāsāk kustēties domām, rokām un sirdij līdzi...līdzi šobrīd vēl snaudošajos bērza zaros dejojošajam pavasara vējiņam, līdzi pirmajiem strazdiem, kuri aizvakar jau tik cītīgi darbojās ap pērnajiem putnu būriem, vilkdami no tiem laukā vecā perēkļa paliekas un citas drazas...līdzi katram vissīkākajam asniņam, kukainītim un vabulītim mūsu kopīgajā skrējienā pretī mīlestībai, saulei, ziedonim! 

   Lai veicas!
               Lai izdodas!
                     Lai notiek tas, kam jānotiek! 
                                         
   Esi mīļi gaidīts un aicināts- PAVASARI!