Pēc ilgstošās snigšanas nedēļas beigās beidzot arī mūsu pusē kā pasakā...Visapkārt balts un pūkains...Sestdienas debesis tik dzidri zilas un pat ilgi neredzētās saulītes pielietas, ka istabā nosēdēt vairs nu galīgi nevaru.
Neskatoties uz samērā ieilgušo klepu, jaunākā dēla Riharda pamudināta pošos jaukai ziemīgai pastaigai un nelielai iesūbējušo muskuļu ievingrināšanai. Liekam slēpes pie kājām un...AIDĀ UZ MEŽU! Cik labi, ka šādai izklaidei mūsu pusē nav ilgi jāgatavojas un jāveic tāli ceļi- atliek tikai atvērt īstos vārtiņus, paspert soli...un esi jau mežā!
Klusums un nevainīgs baltums visapkārt... Nekur nemana nekādas civilizācijas pazīmes. Esam kā pirmatklājēji, jo pēdas paliek tikai un vienīgi aiz mums... Cik burvīga sajūta!
Pirmā ievingrināšanās slēpošanā gan nesanāk diez cik gara, jo sniega tomēr izrādās pārāk maz- vairāk kā divas reizes no viena kalna braukt riskanti- pēdās sāk rādīties sūnas un smilts. Un tomēr- vienreizēji jauki pavadītas pāris ziemīgas stundas, iegūta neliela patīkama smeldze muskuļos, sārti vaigi un visam pāri saulainas emocijas par kopā ar dēlu pavadītu laiku. Brašuki rullē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru