Agrā jaunībā to no kāda melnmataina saulē iedeguša iebraucēja iegādājos Rīgas Centrāltirgū par nieka 3 rubļiem. Toreiz devos mājās ar nožēlu sirdī, jo kāroto mandarīnkoku it kā nedabūju...tā vietā azotē auklēdama niecīgu citronkoka stādiņu...bet...
Vai toreiz varēju iedomāties, ka no mazulīša pēc dažiem gadiem izaugs varens daudzzarains milzis, kas divas reizes gadā ne tikai ietērps mūsu pieticīgo verandu vārdos nenosaucamu smaržu mākonī, bet arī priecēs visu apbrīnotāju acis un sirdis ar neskaitāmām sīkām balto ziedu zvaigznītēm, nemaz nerunājot par to īpašo sajūtu, kad turi rokās paša audzētu saldu un sulīgu mandarīna augli.
Ja man kāds cits mēģinātu iestāstīt, ka mandarīnus- lielus, aromātiskus, bezgala sulīgus un gardus var izaudzēt tepat pie mums- Latvijas mēreni siltajos laika apstākļos, es neticētu...
Izrādās, ka var...un kādus vēl! Pašos labākajos ražas gados novācām ap 5 kilogramiem oranžo skaistuļu..
Un tad kaut kas notika...
Ar katru gadu ziedu palika aizvien mazāk, auglīši viens pēc otra nobira, pat nesasnieguši vajadzīgo lielumu, daži izaugušie bija sausi un bezgaršīgi. Nelīdzēja nekādi reanimēšanas pasākumi- ne turēšana laukā vasaras sezonā, ne apgriešana, ne īpašā mēslošana. Līdz beidzot kopīgi izlēmām- augs savu laiku nodzīvojis un izmetams.
Pagājušā gada pavasarī kā katru gadu ar 3 vīru spēku iznesām milzu podu laukā pusēnā ar domu rudenī vairs telpās nenest...un tā ķeburainais smagsvarnieks tur arī būtu palicis, ja kādā stipri lietainā un aukstā oktobra pēcpusdienā brālis neapžēlotos par nabadziņu un neiestīvētu to atkal siltajā un gaišajā verandā...
Un notika neticamais- augs, dabūjis gan nepieciešamo lietus, gan aukstuma un sala devu, nevis aizgāja bojā, bet parklāja savus zarus ar simtiem miniatūru ziedpumpuru, kas neilgi pirms Ziemassvētkiem kā mazus brīnumiņus pasaulei atvēra savas mirdzošās ziedu acis.
Apmēram tā mans dienvidu skaistulis izskatījās pirms mēneša:
Šobrīd balto ziediņu čemurus jau nomainījuši neskaitāmi tumšzaļi dažādu lielumu auglīši, kas, vadoties pēc iepriekš gūtās pieredzes, tikai ap nākošajiem Ziemassvētkiem varētu mūs par ilgiem laikiem atkal priecēt gan ar smaržīgiem un gardiem augļiem, gan vienlaicīgi arī ar jaunu ziedēšanu...
Gaidīsim un cerēsim!
mmm, atceros, atceros, to nevar aizmirs. un cerēsim gan!
AtbildētDzēst