Pasakains krāšņums puķupodā

  Ziema vēl negrib un negrib atkāpties un atdot savu vietu pavasara plauksmei, rosībai, un laukā tik ļoti nepiemērots laiks dārza darbu uzsākšanai,ka man kā lielai augu un ziedu fanei radusies vēlme padalīties ar saviem iespaidiem par telpaugiem.
  Laikam nekļūdīšos,ja teikšu, ka viens no modernākajiem ziedošajiem istabas augiem šobrīd ir orhideja, īpaši falenopsis. Arī manā kolekcijā ir vairāki eksemplāri, kas ar saviem krāšņajiem ziedu taureņiem priecē mūs nu jau daudzus gadus. 
  Taču šoreiz gribu runāt par diviem citiem augiem, kuri palēnām iekaro manā sirdī arvien lielāku vietu.
Viens no tiem ir SANPAULIJA.

 

Nelielās koši krāsotās ziedu zvaigznītes priecē mūs tikpat ilgi kā orhidejas, taču to prasības pret augšanas un kopšanas apstākļiem ir daudz daudz pieticīgākas. Augi pacieš sausāku gaisu, vienādi labi aug gan saulainā vietā, gan ēnainākā nostūrī...  Un tā viena pēc otras savu dzīvesvietu manās mājās atradušas nu jau 6 dažādu krāsu nianšu vijolītes.
   Un arī sanpaulijas nav īstās vaininieces, kāpēc tapa šis raksts...
   Tās, par ko es visvairāk šobrīd gribēju pastāstīt, ir SININGIJAS jeb tautā vairāk pazīstamas kā gloksīnijas.
Ar gloksīniju vārdu man gan vairāk saistās atsevišķie lielie violetie vai aveņu sarkanie taurēm līdzīgie zvani, kas allaž rotāja kaimiņienes, gados vecākas kundzītes naktsgaldiņu jau sen sen manā bērnībā. Toreiz man tik ļoti patika samtainie ziedi, ka to iegāde pat vairākus gadu desmitus bija man kā neaizsniedzams sapnis.
   Dažkārt jau arī tiku pie senlolotā auga, diemžēl,tā mūžs manā mājā nekad nebija ilgs. Ziedi noziedēja un augs pamazām aizgāja bojā, jo tā atkārtota uzziedināšana man nekad neizdevās- ziemas miegā noliktais augs pavasarī nekad vairs neatmodās. Un atkal nekā- nācās atkal un atkal atmest kārtējo cerību par gloksīniju manā telpaugu kolekcijā...
Kamēr...beidzot...Pirms 3 gadiem savā jubilejā no dzīvesdrauga saņēmu jauku pārsteigumu- koši rozā SININGIJU. Ziedi gan vairs tik ļoti neatgādināja sen pazīstamās samta taures- tie bija daudz mazāki, taču pildīti, un mazo necilo puķupodu apklājuši no visām pusēm kā kupena, kā mīļās māmuļas gardā aveņu debesmanna lielajā bļodā.
 Un vēl jo lielāks bija mans prieks, ka ziedēšana ar to vis nebeidzās. Samīļots un labi apkopts, augs briedināja aizvien jaunas un jaunas pumpuru pogas, kas viena pēc otras atvēra savus košos ziedu kausiņus...un tā gandrīz 3 mēnešus pēc kārtas!
Bet arī tas vēl nebija viss...No drūmas pieredzes ar gloksīnijām jaunībā, sagatavojos uz to, ka augs pamazām iznīks, taču turpināju to kopt un piebarot...Pēc mēnešiem 3-4 pamanīju jaunus ziedpumpurus, un vēl pēc mēneša augs atkal bija pārklājies neskaitāmām ziedu taurītēm...
  Nu jau pirmajai siningijai pievienojusies otra- tumši violeta, kas šobrīd savus ziedu   zvanus raisa nu jau trešo reizi mūsmājās.Šopavasar kā 8. marta sveicienu abas ar māmiņu saņēmām vēl divas mazulītes...Kolekcija papildinās, un prieks par šiem no Brazīlijas atceļojušajiem pasakainajiem augiem kļūst ar katru ziedēšanas reizi lielāks.
  Lasot literatūru par siningijām, atradu informāciju par to, ka augi ir prasīgi gan pret siltumu, gan mitrumu. Man gan tā neliekas- manas mīlules labi aug jebkurā telpā un ne par ko nesūdzas. Ziemai tuvojoties, augi gan nomet pa kādai biezajai un pūkainajai lapai, bet ziemas miegā nedodas- paliek turpat uz palodzes un gaida pavasari, lai dzītu jaunus dzinumus un raisītu krāšņos ziedus.
  Ziedošo telpaugu cienītājiem, kuru kolekcijā vēl nav šī pasakainā auga, ļoti ieteiktu to iegādāties! Ticiet man, nenožēlosiet, jo kas var būt labāks par šo?